Pr 4.1
Catuttha Pārājika
{Résumé}
— La quatrième transgression méritant l'expulsion —

Voici pourquoi et comment des bhikkhus ont transgressé pour la première fois la quatrième règle pārājika. Le Bouddha y offre également un exposé intéressant concernant cinq types de grands voleurs.



Pāḷi



Tena samayena buddho bhagavā vesāliyaṃ viharati mahāvane kūṭāgārasālāyaṃ. Tena kho pana samayena sambahulā sandiṭṭhā sambhattā bhikkhū vaggumudāya nadiyā tīre vassaṃ upagacchiṃsu. Tena kho pana samayena vajjī dubbhikkhā hoti dvīhitikā setaṭṭhikā salākāvuttā, na sukarā uñchena paggahena yāpetuṃ. Atha kho tesaṃ bhikkhūnaṃ etadahosi:

— Etarahi kho vajjī dubbhikkhā dvīhitikā setaṭṭhikā salākāvuttā, na sukarā uñchena paggahena yāpetuṃ. Kena nu kho mayaṃ upāyena samaggā sammodamānā avivadamānā phāsukaṃ vassaṃ vaseyyāma, na ca piṇḍakena kilameyyāmā ti? Ekacce evamāhaṃsu:

— Handa mayaṃ, āvuso, gihīnaṃ kammantaṃ adhiṭṭhema, evaṃ te amhākaṃ dātuṃ maññissanti. Evaṃ mayaṃ samaggā sammodamānā avivadamānā phāsukaṃ vassaṃ vasissāma, na ca piṇḍakena kilamissāmā ti. Ekacce evamāhaṃsu:

— Alaṃ, āvuso, kiṃ gihīnaṃ kammantaṃ adhiṭṭhitena! Handa mayaṃ, āvuso, gihīnaṃ dūteyyaṃ harāma, evaṃ te amhākaṃ dātuṃ maññissanti. Evaṃ mayaṃ samaggā sammodamānā avivadamānā phāsukaṃ vassaṃ vasissāma, na ca piṇḍakena kilamissāmā ti. Ekacce evamāhaṃsu:

— Alaṃ, āvuso, kiṃ gihīnaṃ kammantaṃ adhiṭṭhitena! Kiṃ gihīnaṃ dūteyyaṃ haṭena! Handa mayaṃ, āvuso, gihīnaṃ aññamaññassa uttarimanussadhammassa vaṇṇaṃ bhāsissāma: ‘asuko bhikkhu paṭhamassa jhānassa lābhī, asuko bhikkhu dutiyassa jhānassa lābhī, asuko bhikkhu tatiyassa jhānassa lābhī, asuko bhikkhu catutthassa jhānassa lābhī, asuko bhikkhu sotāpanno, asuko bhikkhu sakadāgāmī, asuko bhikkhu anāgāmī, asuko bhikkhu arahā, asuko bhikkhu tevijjo, asuko bhikkhu chaḷabhiñño’ti. Evaṃ te amhākaṃ dātuṃ maññissanti. Evaṃ mayaṃ samaggā sammodamānā avivadamānā phāsukaṃ vassaṃ vasissāma, na ca piṇḍakena kilamissāmā ti.

— Esoyeva kho, āvuso, seyyo yo amhākaṃ gihīnaṃ aññamaññassa uttarimanussadhammassa vaṇṇo bhāsito ti.

Résumé



L'histoire se déroule pendant que le Bouddha séjourne à Vesālī, dans le grand bois. Un grand groupe de bhikkhus qui sont des amis vont passer les pluies sur les berges du fleuve Vaggumudā. A cette époque, Vajjī est frappée par la famine, et il est difficile pour les bhikkhus de se procurer des aumônes de nourriture. Ils se réunissent et discutent d'une stratégie afin de ne pas manquer de nourriture en dépit des circonstances. Divers bhikkhus proposent diverses manières de s'occuper des affaires des laïcs pour attirer leur générosité, mais finalement certains proposent de leur parler des états humains supérieurs qu'ils ont atteints en disant que tel ou tel bhikkhu a atteint le premier jhāna, ou bien le second, le troisième ou le quatrième jhāna, que tel ou tel bhikkhu est un sotāpanna, un sakadāgāmī, un anāgāmī ou un arahant, que tel ou tel est possédé des trois connaissances, ou bien des six réalisations.

Atha kho te bhikkhū gihīnaṃ aññamaññassa uttarimanussadhammassa vaṇṇaṃ bhāsiṃsu: ‘‘asuko bhikkhu paṭhamassa jhānassa lābhī, asuko bhikkhu dutiyassa jhānassa lābhī, asuko bhikkhu tatiyassa jhānassa lābhī, asuko bhikkhu catutthassa jhānassa lābhī, asuko bhikkhu sotāpanno, asuko bhikkhu sakadāgāmī, asuko bhikkhu anāgāmī, asuko bhikkhu arahā, asuko bhikkhu tevijjo, asuko bhikkhu chaḷabhiñño ti. Atha kho te manussā:

— Lābhā vata no, suladdhaṃ vata no, yesaṃ vata no evarūpā bhikkhū vassaṃ upagatā; na vata no ito pubbe evarūpā bhikkhū vassaṃ upagatā yathayime bhikkhū sīlavanto kalyāṇadhammā ti, te na tādisāni bhojanāni attanā paribhuñjanti mātāpitūnaṃ denti puttadārassa denti dāsakammakaraporisassa denti mittāmaccānaṃ denti ñātisālohitānaṃ denti, yādisāni bhikkhūnaṃ denti. Te na tādisāni khādanīyāni sāyanīyāni pānāni attanā khādanti sāyanti pivanti mātāpitūnaṃ denti puttadārassa denti dāsakammakaraporisassa denti mittāmaccānaṃ denti ñātisālohitānaṃ denti, yādisāni bhikkhūnaṃ denti. Atha kho te bhikkhū vaṇṇavā ahesuṃ pīṇindriyā pasannamukhavaṇṇā vippasannachavivaṇṇā.

Ils adoptent donc cette stratégie, et les laïcs leur offrent plus de nourriture, plus qu'ils n'en offrent à leurs propres proches relations et famille. Ces bhikkhus sont donc en bonne santé et paraissent bien portants.

Āciṇṇaṃ kho panetaṃ vassaṃvuṭṭhānaṃ bhikkhūnaṃ bhagavantaṃ dassanāya upasaṅkamituṃ. Atha kho te bhikkhū vassaṃvuṭṭhā temāsaccayena senāsanaṃ saṃsāmetvā pattacīvaraṃ ādāya yena vesālī tena pakkamiṃsu. Anupubbena yena vesālī mahāvanaṃ kūṭāgārasālā yena bhagavā tenupasaṅkamiṃsu; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdiṃsu. Tena kho pana samayena disāsu vassaṃvuṭṭhā bhikkhū kisā honti lūkhā dubbaṇṇā uppaṇḍuppaṇḍukajātā dhamanisanthatagattā; vaggumudātīriyā pana bhikkhū vaṇṇavā honti pīṇindriyā pasannamukhavaṇṇā vippasannachavivaṇṇā. Āciṇṇaṃ kho panetaṃ buddhānaṃ bhagavantānaṃ āgantukehi bhikkhūhi saddhiṃ paṭisammodituṃ. Atha kho bhagavā vaggumudātīriye bhikkhū etadavoca:

— Kacci, bhikkhave, khamanīyaṃ kacci yāpanīyaṃ kacci samaggā sammodamānā avivadamānā phāsukaṃ vassaṃ vasittha na ca piṇḍakena kilamitthā ti?

— Khamanīyaṃ, bhagavā, yāpanīyaṃ, bhagavā. Samaggā ca mayaṃ, bhante sammodamānā avivadamānā phāsukaṃ vassaṃ vasimhā, na ca piṇḍakena kilamimhā ti.

Jānantāpi tathāgatā pucchanti, jānantāpi na pucchanti; kālaṃ viditvā pucchanti, kālaṃ viditvā na pucchanti; atthasaṃhitaṃ tathāgatā pucchanti, no anatthasaṃhitaṃ. Anatthasaṃhite setughāto tathāgatānaṃ. Dvīhi ākārehi buddhā bhagavanto bhikkhū paṭipucchanti: dhammaṃ vā desessāma, sāvakānaṃ vā sikkhāpadaṃ paññāpessāmāti. Atha kho bhagavā vaggumudātīriye bhikkhū etadavoca:

— Yathā kathaṃ pana tumhe, bhikkhave, samaggā sammodamānā avivadamānā phāsukaṃ vassaṃ vasittha na ca piṇḍakena kilamitthā ti?

Atha kho te bhikkhū bhagavato etamatthaṃ ārocesuṃ:

— Kacci pana vo, bhikkhave, bhūta’’nti?

— Abhūtaṃ, bhagavā ti.

A cette époque-là, c'est la coutume que les bhikkhus, après avoir passé les pluies, aillent voir le Bouddha. Ils se rendent donc à Vesālī en sa présence. Les bhikkhus qui ont passé la vassa à ce moment-là dans ces régions-là sont tous amaigris, jaunis, avec les veines ressortant de leur corps, mais ceux qui l'ont passée sur les bords du Vaggumudā sont bien portants, les traits arrondis, la peau claire.

Le Bouddha leur demande comment leur vassa s'est déroulée. Ils répondent que tout s'est bien passé. Le texte souligne qu'un Tathāgata ne pose des questions qu'à propos de ce qui concerne l'objectif, et ne questionne les bhikkhus qu'à deux sujets: 'devons-nous enseigner le Dhamma?' ou 'devons-nous enseigner les fondations de l'entraînement? Le Bouddha leur demande donc plus de précisions, et ils expliquent toute l'affaire. Le Bouddha demande si leurs déclarations (concernant les états humains supérieurs) étaient vraies. Ils répondent qu'elles étaient fausses.

Vigarahi buddho bhagavā:

— Ananucchavikaṃ, moghapurisā, ananulomikaṃ appatirūpaṃ assāmaṇakaṃ akappiyaṃ akaraṇīyaṃ. Kathañhi nāma tumhe, moghapurisā, udarassa kāraṇā gihīnaṃ aññamaññassa uttarimanussadhammassa vaṇṇaṃ bhāsissatha! Varaṃ tumhehi, moghapurisā, tiṇhena govikantanena kucchiṃ parikanto, na tveva udarassa kāraṇā gihīnaṃ aññamaññassa uttarimanussadhammassa vaṇṇo bhāsito! Taṃ kissa hetu? Tato nidānañhi, moghapurisā, maraṇaṃ vā nigaccheyya maraṇamattaṃ vā dukkhaṃ, na tveva tappaccayā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā apāyaṃ duggatiṃ vinipātaṃ nirayaṃ upapajjeya. Ito nidānañca kho, moghapurisā, kāyassa bhedā paraṃ maraṇā apāyaṃ duggatiṃ vinipātaṃ nirayaṃ upapajjeyya. Netaṃ, moghapurisa, appasannānaṃ vā pasādāya, pasannānaṃ vā bhiyyobhāvāya; atha khvetaṃ, moghapurisa, appasannānañceva appasādāya, pasannānañca ekaccānaṃ aññathattāyā ti.

Le Bouddha les réprimande à grands mots, leur disant qu'il vaudrait mieux que leur ventre soit ouvert avec un couteau plutôt qu'ils se mettent à faire l'éloge les uns des autres au sujet des états humains supérieurs qu'ils ont atteints auprès des laïcs, car ils en éprouveraient la mort ou un mal-être mortelle, mais ils ne chuteraient pas dans les états d'existence inférieurs, les états de malheur ou même l'enfer.

Vigarahitvā dhammiṃ kathaṃ katvā bhikkhū āmantesi:

— Pañcime, bhikkhave, mahācorā santo saṃvijjamānā lokasmiṃ. Katame pañca? Idha, bhikkhave, ekaccassa mahācorassa evaṃ hoti: ‘kudāssu nāmāhaṃ satena vā sahassena vā parivuto gāmanigamarājadhānīsu āhiṇḍissāmi hananto ghātento chindanto chedāpento pacanto pācento’ti! So aparena samayena satena vā sahassena vā parivuto gāmanigamarājadhānīsu āhiṇḍati hananto ghātento chindanto chedāpento pacanto pācento. Evameva kho, bhikkhave, idhekaccassa pāpabhikkhuno evaṃ hoti: ‘kudāssu nāmāhaṃ satena vā sahassena vā parivuto gāmanigamarājadhānīsu cārikaṃ carissāmi sakkato garukato mānito pūjito apacito gahaṭṭhānañceva pabbajitānañca, lābhī cīvarapiṇḍapātasenāsanagilānappaccayabhesajjaparikkhārāna’nti! So aparena samayena satena vā sahassena vā parivuto gāmanigamarājadhānīsu cārikaṃ carati sakkato garukato mānito pūjito apacito gahaṭṭhānañceva pabbajitānañca, lābhī cīvarapiṇḍapātasenāsanagilānappaccayabhesajjaparikkhārānaṃ. Ayaṃ, bhikkhave, paṭhamo mahācoro santo saṃvijjamāno lokasmiṃ.

Ensuite, le Bouddha commence un autre discours et déclare qu'il y a dans le monde cinq types de grands voleurs. Un certain type de grand voleur pense: 'je vais parcourir le pays avec ses villages, ses villes et les possessions des rois, accompagné de centaines ou de milliers, tuant et faisant (d'autres) tuer, détruisant et faisant détruire, brutalisant et faisant brutaliser', et il en fait autant. De la même manière, un bhikkhu malfaisant pense: 'je vais parcourir le pays avec ses villages, ses villes et les possessions des rois, accompagné de centaines ou de milliers, en tournée d'aumônes, en étant honoré, respecté, révéré, adoré, estimé, supporté par les laïcs, et par les quatre supports que sont les robes, les aumônes de nourriture, les logements et les médicaments', et il en fait autant.

Puna caparaṃ, bhikkhave, idhekacco pāpabhikkhu tathāgatappaveditaṃ dhammavinayaṃ pariyāpuṇitvā attano dahati. Ayaṃ, bhikkhave, dutiyo mahācoro santo saṃvijjamāno lokasmiṃ.

Le second type de grand voleur, un bhikkhu malfaisant, ayant maîtrisé le Dhamma-Vinaya enseigné par le Tathāgata, considère celui-ci comme lui appartenant.

Puna caparaṃ, bhikkhave, idhekacco pāpabhikkhu suddhaṃ brahmacāriṃ parisuddhaṃ brahmacariyaṃ carantaṃ amūlakena abrahmacariyena anuddhaṃseti. Ayaṃ, bhikkhave, tatiyo mahācoro santo saṃvijjamāno lokasmiṃ.

Le troisième accuse faussement quelqu'un qui vit la vie brahmique d'avoir rompu la vie brahmique (ie. d'une transgression pārājika).

Puna caparaṃ, bhikkhave, idhekacco pāpabhikkhu yāni tāni saṅghassa garubhaṇḍāni garuparikkhārāni, seyyathidaṃ: ārāmo ārāmavatthu vihāro vihāravatthu mañco pīṭhaṃ bhisi bimbohanaṃ lohakumbhī lohabhāṇakaṃ lohavārako lohakaṭāhaṃ vāsī parasu kuṭhārī kudālo nikhādanaṃ valli veḷu muñjaṃ pabbajaṃ tiṇaṃ mattikā dārubhaṇḍaṃ mattikābhaṇḍaṃ, tehi gihīṃ saṅgaṇhāti upalāpeti. Ayaṃ, bhikkhave, catuttho mahācoro santo saṃvijjamāno lokasmiṃ.

Le quatrième favorise et cajole un laïc en relation aux instruments et équipements qui sont important pour la Communauté, c'est à dire: un parc, un terrain pour un parc, un monastère, un terrain pour un monastère, un lit, une chaise, un coussin, des récipients en cuivre, un rasoir, une hache, une houe, une pelle, différentes sortes de plantes et d'herbes, de l'argile, des objets en bois, des objets en terre etc.

Sadevake, bhikkhave, loke samārake sabrahmake sassamaṇabrāhmaṇiyā pajāya sadevamanussāya ayaṃ aggo mahācoro yo asantaṃ abhūtaṃ uttarimanussadhammaṃ ullapati. Taṃ kissa hetu? Theyyāya vo, bhikkhave, raṭṭhapiṇḍo bhutto ti.

Mais dans le monde entier, le plus grand des grands voleurs est celui qui prétend à un état humain supérieur inexistant, ou qui n'a pas été atteint. Pourquoi? Parce qu'alors il mange les aumônes du pays par vol.

Aññathā santamattānaṃ,

Aññathā yo pavedaye;

Nikacca kitavasseva,

Bhuttaṃ theyyena tassa taṃ.

Kāsāvakaṇṭhā bahavo,{1}

Pāpadhammā asaññatā;

Pāpā pāpehi kammehi,

Nirayaṃ te upapajjare.

Seyyo ayoguḷo bhutto,

Tatto aggisikhūpamo;

Yañce bhuñjeyya dussīlo,

Raṭṭhapiṇḍaṃ asaññatoti.

Autre que ce qu'il est,

Autre que ce qu'il ressent,

Comme un tricheur en trompant,

Il a mangé cela par vol.

Beaucoup de ceux qui portent la robe jaune,{1}

Étant de nature mauvaise, non restreints,

A cause de leur malfaisance, d'actions mauvaises,

Renaissent en enfer.

Il vaudrait mieux qu'ils avalent une boule de fer,

Rougeoyante comme un feu ardent,

Plutôt que de manger, dépourvus de sens moral,

Non restreints, la nourriture du pays.

Atha kho bhagavā te vaggumudātīriye bhikkhū anekapariyāyena vigarahitvā dubbharatāya dupposatāya mahicchatāya asantuṭṭhitāya saṅgaṇikāya kosajjassa avaṇṇaṃ bhāsitvā anekapariyāyena subharatāya suposatāya appicchassa santuṭṭhassa sallekhassa dhutassa pāsādikassa apacayassa vīriyārambhassa vaṇṇaṃ bhāsitvā bhikkhūnaṃ tadanucchavikaṃ tadanulomikaṃ dhammiṃ kathaṃ katvā bhikkhū āmantesi: ‘‘evañca pana, bhikkhave, imaṃ sikkhāpadaṃ uddiseyyātha:

Le Bouddha continue à réprimander les bhikkhus, d'une manière plus générale, puis dit qu'il va déclarer une fondation de l'entraînement, et ce pour dix raisons: pour l'excellence de l'Ordre, pour son confort, pour la restreinte de ceux qui ont un esprit mal tourné, pour le confort des bhikkhus qui se comportent bien, pour la restreinte des impuretés des l'esprit appartenant aux phénomènes visibles, pour la restreinte de celles qui appartiennent à d'autres mondes, pour le bienfait des non-convaincus, pour l'augmentation du nombre de convaincus, pour l'établissement du Dhamma correct, pour le respect du Vinaya.



‘Yo pana bhikkhu anabhijānaṃ uttarimanussadhammaṃ attupanāyikaṃ alamariyañāṇadassanaṃ samudācareyya: ‘iti jānāmi iti passāmī’ti, tato aparena samayena samanuggāhīyamāno vā asamanuggāhīyamāno vā āpanno visuddhāpekkho evaṃ vadeyya: ‘ajānamevaṃ, āvuso, avacaṃ jānāmi, apassaṃ passāmi. Tucchaṃ musā vilapi’nti, ayampi pārājiko hoti asaṃvāso’ ti.

'Si un quelconque bhikkhu, sans avoir de connaissance directe, prétend qu'un état humain supérieur, une distinction vraiment noble en connaissance et en vision, est présent en lui, en disant: "ainsi sais-je, ainsi vois-je", et qu'étant pris par le remords, désireux de purification, il dise: "amis, sans savoir, j'ai dit que je savais; sans voir, j'ai dit que je voyais, sans raison, faussement, bêtement", à moins que cela n'ait été une surestimation, il mérite l'expulsion, il est banni'.

Evañcidaṃ bhagavatā bhikkhūnaṃ sikkhāpadaṃ paññattaṃ hoti.

Voici comment le Bouddha en est venu à édicter cette règle.



Bodhi leaf


D'après la Traduction de I.B. Horner publiée par la PTS: Book of the Discipline, part I.

———oOo———
Publié comme un don du Dhamma,
pour être distribué librement, à des fins non lucratives.
Toute réutilisation de ce contenu doit citer ses sources originales.